Vārds „parfimērija” cēlies no latīņu vārda fumus – „dūmi”. Lieta tāda, ka pirmā parfimērija bija vīraks, ko vai nu ieberzēja ādā, vai dedzināja, lai tā aromāts iesūktos. Pats senākais smaržu flakons tika atrasts izrakumos Krētas salā. Tam ir vairāk kā 4 tūkstoši gadu. Parfimērijas vēsture sniedzas gadsimtu dziļumos. Senie ļaudis piešķīra aromātiem dievišķu un maģisku spēku. Ar ziedošu persika zaru, šamaņi dzina ārā no cilvēkiem slimības un ļaunuma garus. Pēc Herotoda liecībām, ar smaržīgo kadiķi kvēpināja mājas un jaunceltnes, lai pasargātu tās no zibens spēriena. Parfimērijas dzimtene ir nevis Francija, kā daudzi uzskata, bet gan Senā Ēģipte. Kaut arī smaržu, mums zināmā izpratnē, toreiz vēl nebija, aromātiskās vielas seno ēģiptiešu dzīvēs spēlēja lielu lomu. Ēģiptieši izgatavoja smaržīgas smēres un aromātiskās eļļas, ko izmantoja dažādos rituālos un, tās papildināja sievietes tualetes galdiņa saturu. Atverot faraona Tutanhamona kapenes, tika atrasti 3000 trauku ar smaržvielām, kas vēl pēc 300 gadsimtiem smaržoja. Seno ēģiptiešu telpu kvēpināšanas metodes reizēm izmanto arī mūsdienās, piemēram, saunās vai aromātiskajās lampās. Tas ir tā, ka aromātisko koku, augli, garšvielas vai sveķus novieto uz siltuma avota. Pateicoties sildīšanai, aromāts izplatās pa visu telpu. Vēlāk telpu kvēpināšana kļuva par obligātu rituālo ceremoniju noteikumu. Baznīcās vienkāršie komponenti tika nomainīti pret kompleksajiem maisījumiem, kas veidoti no daudz sastāvdaļām. Par to liecina receptes, kuras  atrada arheologi Edfu un Fivas. Par sarežģīto maisījumu pamatu kļuva skujkoku sveķi vai medus. Maisījumi klasificējās attiecīgi ar to nosaukumiem. Tā izdalīja aromātus apbedīšanai, dievkalpojumiem, iesmērēšanās un attīrīšanās rituāliem. Mūsdienās interese par senās Ēģiptes parfimēriju pakāpeniski pieaug. Tā, franču kompānija L`Oreal no 1996. gada pēta flakonus, kas glabājas Luvrā. Tā cenšas atklāt ārstniecisko un kosmētisko vielu noslēpumu. Turklāt, tika konstatēts, ka Senās Ēģiptes kosmētika un parfimērija atšķīrās pēc kvalitātes. Tās apzīmējumam tika izmantota speciāla zīme, līdzīga krustiņam aplītī. Ja uz flakona atradās viena tāda zīme, tad tas nozīmēja „laba kvalitāte”, ja trīs – „pirmklasīgs”. Lai sajustu sevi kā ēģiptiešu Kleopatra, „uzvelciet” sev nedaudz muskusa smaržu ar kadiķa un koksnes toņiem. Par nožēlu, šādas smaržas nebūs piemērotas gluži katrai dienai, jo tās ir diezgan smagas. Karstās vasaras dienās tās skanēs pārlieku smacējoši, taču burvīgā romantiskā naktī, divatā ar mīļoto cilvēku, tās dāvās neaizmirstamu iespaidu.

Grieķi, kas slaveni ar to, ka ir zinātkāri ceļotāji, pārveda no saviem ceļojumiem jaunus un eksotiskus aromātus. Senajā Romā aromātiem piedēvēja dziedinošu spēku.

Kad Eiropu iekaroja barbari, par aromātu noslēpumaino spēku uz laiku aizmirsa. Šajā laikā, Austrumos, sākas parfimērijas uzplaukums. Arābi un persieši, pateicoties destilācijas kuba izgudrošanai un destilācijas uzlabošanai, pārvērtās par nepārspējamiem garšvielu un aromātu meistariem. Krusta gājieni un tirgus attiecību attīstība ar islāma pasauli veicināja to, ka Eiropas zinātne priekš sevis atklāja noderīgas aromātu īpašības. Venēcija kļūst par parfimērijas galvaspilsētu, Austrumu garšvielu pārstrādes centru.

XIV gadsimta otrajā pusē parādās šķidrās smaržas uz spirta un ēterisko eļļu pamata. Pēc leģendas, pirmais aromātiskais ūdens uz rozmarīna pamata, tika uzdāvināts Ungārijas karalienei Elizabetei, dāvanu pasniedza mūks kā mikstūru pret smago slimību. Izdzerot ziedu ūdeni, karaliene izveseļojās.

XVI gadsimtā modē nāk aromatizētie cimdi. Kopš renesanses, aromātu izmantošana sasniedz arvien lielāku popularitāti. Ar to palīdzību, Eiropas kungi maskēja nepatīkamas smakas.

XVI gadsimtā Mauricio Franžipani, Itālijā izdomāja izšķīdināt aromātiskās vielas spirtā, kas kļuva par apvērsumu parfimērijas pasaulē.  No tā brīža, sāka radīt vairumu aromātu kombināciju, kļuva iespējams glabāt stikla flakonos zaļumu, ziedu, koku u.c. aromātus. XVIII gadsimtā izveidojās konkrēts smaržu sadalījums -sieviešu un vīriešu aromātos.

  1. gadā Florencē, dominikāņu klosterī Saita Marija Novella, tika radīta pirmā parfimērijas fabrika pasaulē. Mūkiem – parfimēriem talkā nāca hercogi un kņazi un, pat pats Romas Pāvests.

Pirmo odekolonu – „Ķelnes ūdeni” – mūki – kartūzieši izgudroja kā līdzekli pret sirds sāpēm. To bija paredzēts lietot iekšķīgi. 1709. Gadā francūzis Žans-Mari Farina, kas Ķelnē tirgoja garšvielas, pirmo reizi laida pārdošanā aromātisko ūdeni „Ķelnes ūdens”. Pēc viņa nāves viņa dēli radīja fabriku, gatavojot parfimērijas ūdeni uz augstas kvalitātes vīnogu spirta, kam deva nosaukumu o-de-kolons. Izturot ciedra koka mucās, spirts sajaucās ar ēteriskajām eļļām, radot neatkārtojamu aromātu. Ūdens no Ķelnes pilsētas (ear de Cologne) būtu palicis nepazīstams, ja vien Napoleons nebūtu aizrāvies ar tā lietošanu (iegādājās līdz 60 flakoniem katru mēnesi). Kad viņš atradās uz Svētās Elenas salas, un viņam beidzās odekolons, Napoleons izdomāja savu smaržu recepti ar bergamoti, nosaucot to par tualetes ūdeni. Franču imperatore Žozefīne, pirmā Napoleona Bonaparta sieva, slavena ar savu nevaldāmo kaisli pret muskusa smaržu. Zināms, ka viņas istaba, pārsātināta kaut kad ar smaržām, septiņdesmit gadu garumā saglabāja muskusa, civetas, vaniļas un ambras aromātus. Imperatore deva priekšroku firmu „Lyuben” un  “Houbigant”smaržām.

XX gadsimta 10. gados kuturjē pieņem lēmumu savienot modeļu biznesu ar parfimēriju. 1911. gadā Polju Puare ienāk galvā ģeniāla ideja papildināt apģērbu līniju ar aromātiem. Paķerot šo tendenci, varenā Gabriela Šanele izlaiž 1921. gadā smaržas zem sava brenda „Chanel №5”, kas kļuva neizmērojami populāras. Pēc statistikas, tas ir pats pārdotākais mūsdienu smaržu zīmols: katru pus minūti uz zemes kāds nopērk šo smaržu flakonu. Starpcitu, pat visā pasaulē pazīstamais logotips Chanel – divi savijušies burti „C”, izvērsti uz dažādām pusēm, pirmo reizi parādījās uz flakoniem Chanel №5.

Francijas pilsēta Grassa, kas arī šobrīd ir pasaules parfimērijas galvaspilsēta, kļuva par apjomīgāko centru augu izcelsmes izejvielu ražošanā. Šajā pilsētā ātri uzradās vairums parfimērijas fabriku.

XIX gadsimtā Žans Guerlains („Guerlain”), Fransuā Koti („Coty”) un Ernests Daltrofs („Caron”) – mūsdienu parfimērijas „tēvi” – izvirzīja dažas būtiskas teorijas aromātu radīšanas zinātnē. XX gadsimta vidū smaržu ražošana beidza būt amatieru līmenī: sāka parādīties apjomīgas parfimērijas kompānijas.

  1. gadā Pjērs Guerlains, parfimēru dibinātājs, atvēra savu pirmo veikalu Parīzē. Guerlains rada slaveno Imperatora tualetes ūdeni. Vienkāršās sievietes joprojām ir apmierinātas ar parfimērijas ūdeni, kas izgatavots pamatojoties uz jebkādām – rozes, jasmīna vai citām notīm. Visa Eiropa šajā laikā brauc uz Parīzi pēc viņa izgatavojumiem. Parīzes parfimērijas fabrikās sāk izgatavot sintētiskās eļļas, kas imitē dabīgos aromātus.

Fransuā Koti bija pirmais, kas kompozīcijās savienoja dabīgos aromātus ar mākslīgajiem. 1917. gadā viņš izlaiž „Chypre” (Šiprs), kas vēlāk kļuva par veselas aromātu saimes „vectēvu”. Attīstās, tās saucamie, austrumnieciskie un ambras aromāti, kas izstaro maigus vaniļas un spilgti izteiktus dzīvnieku aromātus.

  1. gadu sākumā tika atklāti veidi, kā radīt smaržas „sintētiskā” ceļā. Aldehīdi, pirmo reizi izmantoti „Chanel №5”, parfimērijā veica īstu revolūciju.
  2. gados franču parfimērija sasniedz savu kāpumu. 60. gadu sākumā notiek liels „bums” vīriešu aromātos. 70. gados nāca mode uz „pret-a-porter” kolekciju.Tā radās jauna parfimērija „pret-a-porter de lux”. Tā nezaudēja „haute couture” augsto kvalitāti un izsmalcinātību, bet kļuva daudz pieejamāka.
  3. gados dizaineri, no visiem skatu punktiem, eksperimentē ar flakoniem. Parādās mode uz bieziem, smagiem, „ambras” aromātiem. 80. Gadu beigās laboratorijās tiek radīti svaigi ozona un jūras motīvi, kas atgādina par okeāniem un jūras zālēm.
  4. gados piesātinātie, pēdējās desmitgades aromāti, nomainījās uz dabīgiem, daudz vieglākiem aromātiem. Jaunā tehnoloģija „Dzīvie ziedi” („Living-Flower Technology”) ļauj tagad „vākt” dzīvo ziedu un augu smaržu. Lai to izdarītu, tos novieto zem stikla vāka un, caur speciālu atveri, „velk ārā” aromātu.

Pēdējo gadu laikā, milzīgu popularitāti guvuši augļu aromāti. Pēc speciālistu domām, smaržas šī gadsimta beigās ietvēruši sevī citrona, apelsīna, jāņogu, ananāsu, mango aromātus un, jaunās tūkstošgades sākumā, tas nemainīsies.

Mūsdienu smaržas – tas ir parfimērijas spirta un aromātisko eļļu maisījums. Taču, ar katru gadu, dabīgās izejvielas smaržās aizstāj ar sintētiskajām un, par nožēlu, tas ietekmē smaržu intensitāti un noturību.

Šobrīd katrs var iegādāties tualetes ūdeni vai smaržas, pamatojoties uz savām individuālajām vēlmēm. Mūsdienu parfimērijas tirgus piedāvā aromātus jebkurai gaumei. Turklāt, pie profesionāla parfimēra, var pasūtīt sev parfīmu pēc individuāla pasūtījuma, kas radīts tieši jums, tiesa, šis prieks ir diezgan dārgs.